Muižas vēsture

Pirkules pils (latīņu: arx Perkul, vācu: Haus Pirckel, Purkeln) jeb Ungurpils viduslaiku pils bija 14.gadsimtā celtā Rīgas arhibīskapijas vasaļu pils Ungurpilī pie arhibīskapijas robežas ar Livonijas ordeņa teritoriju. Līdz mūsdienām ir saglabājušās atsevišķas pilsdrupu paliekas ciema muižas teritorijā pie Ungurpils dzirnavu ezera.

Pils celta senās Metsepoles zemes ziemeļos. Vēstures avotos apdzīvotā vieta pirmo reizi minēta 1306.gadā, kad Pirkules ciemu Rīgas arhibīskaps izlēņoja savam vasalim Johanam no Ostinghuzenas, bet 1326.gadā pirmoreiz minēta Pirkules pils. 1399.gadā Pirkuli nopirka Gerhards Ungerns (latīņu: Gerardo ab Ungaria), no kura uzvārda cēlies Ungurpils latviskais nosaukums. Pils Ungernu dzimtai piederēja līdz pat 1760.gadam.

Livonijas kara laikā 1575. – 1581.gadā pils atradās krievu okupētajā teritorijā. 1582.gada Jamas Zapoļskaas miera līgumā Pirkules pils krieviski nodēvēta par Perkoļ, pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijas – Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Pērnavas vaivadijā. Poļu – zviedru kara laikā pils padevās zviedru karaspēkam, Zviedru Vidzemes laikā Pirkeles pilsmuiža 1624.gada revīzijā nosaukta par „Pirkeles māju” (Haus Pirkel). 17.gadsimtā aizbēra vecās pils aizsarggrāvjus un uzcēla jaunu muižas kungu māju.

1760.gadā Magnuss Kristians Ungerns-Šternbergs muižu pārdeva majoram Gustavam Reinholdam fon Budenbrokam par 30 000 dālderiem. Muižu no viņa mantoja dēls Heinrihs Magnuss Budenbroks, savukārt 1807.gadā to savā īpašumā mantošanas ceļā ieguva viņa meita Elizabete fon Kālen, dzimusi Budenbroka. No 1820.gada Ungurpils īpašnieks bija leitnants Kālens, bet no 1843.gada Ungurpils muižu ar Alojas blakusmuižu nopircis Nīderlandes konsuls Johans Frīdrihs fon Šrēders. 1877.gadā muižu mantoja viņa meita Marija Štakelberga. Pēc 1920.gada zemes reformas Ungurpils muižas zeme tika sadalīta daudzās jaunsaimniecībās, bet muižas ēkā no 1926.gada bija izvietota Alojas pagasta pamatskola. Otrā pasaules kara laikā 1944.gadā Ungurpilī atradās kādas vācu armijas daļas štābs. Atkāpjoties Vērmahta karavīri bijušo muižas kungu māju nodedzināja.

Pirkules viduslaiku pils bija celta sešus metrus augstajā Joglas upes ielejas kreisajā stāvkrastā. Pili no ziemeļu puses aizsargāja uzdambētās upes dzirnavu ezers, pārējās pusēs bija izrakti aizsarggrāvji. Pusotra līdz divus metrus biezie pils mūri veidoja 70×70 metrus lielu kvadrātveida celtni, kuras ziemeļu pusē bija dzīvojamā ēka, bet dienvidrietumu stūrī sargtornis.