Muižas vēsture

Pirkules jeb Perkeles pils (latīņu: arx Perkul, vācu: Haus Pirckel, Purkeln) jeb Ungurpils viduslaiku pils bija 14.gadsimtā celtā Rīgas arhibīskapijas vasaļu pils Ungurpilī pie arhibīskapijas robežas ar Livonijas ordeņa teritoriju. Līdz mūsdienām ir saglabājušās atsevišķas pilsdrupu paliekas ciema muižas teritorijā pie Ungurpils dzirnavu ezera.

Pils celta senās Metsepoles zemes ziemeļos. Vēstures avotos apdzīvotā vieta pirmo reizi minēta 1306.gadā, kad Pirkules ciemu Rīgas arhibīskaps izlēņoja Bertoldam fon Valmam, kura  mantojums ar virsbīskapa Frederika Bauera atļauju tika pārdots Johanam no Ostinghuzenas, bet 1326.gadā pirmoreiz minēta Pirkules pils. 1326. gadā nopostītās pils vietā jau bija varena, divarpus stāvus augsta Pirkules mūra pils – cietoksnis.

Pirkules viduslaiku pils bija celta sešus metrus augstajā Joglas upes ielejas kreisajā stāvkrastā. Pili no ziemeļu puses aizsargāja uzdambētās upes dzirnavu ezers, pārējās pusēs bija izrakti aizsarggrāvji. 1,5 līdz 2 metrus biezie pils mūri veidoja 70×70 metrus lielu kvadrātveida celtni, kuras ziemeļu pusē bija dzīvojamā ēka, bet dienvidrietumu stūrī sargtornis.

1339.gadā Ostinhūzens Pirkules ciemu par 330 sudraba markām pārdeva Gerhardam no Ungārijas, kura dzimta vēlāk tika saukta par Ungerniem (latīņu: Gerardo ab Ungaria), no kura uzvārda cēlies Ungurpils latviskais nosaukums. Tā bija varena dzimta. To apliecina no pāvesta Klementa VII saņemtā žēlastības grāmata, kas ļāva Ungernu dzimtai vēstules zieģelēt ar sarkano vasku. Tādas tiesības vēl bija Livonijas ordeņa mestram. 1350. gadā arhibīskaps Fromholds apstiprinājis Pirkules pāriešanu Ungernu īpašumā. Līdz ar to Ungernu kļuva par Rīgas bīskapa vasaļiem. Pils Ungernu dzimtai piederēja līdz pat 1760.gadam.

Livonijas kara laikā 1575. – 1581.gadā pils atradās krievu okupētajā teritorijā. 1582.gada Jamas Zapoļskaas miera līgumā Pirkules pils krieviski nodēvēta par Perkoļ, pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijas – Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Pērnavas vaivadijā. Poļu – zviedru kara laikā pils padevās zviedru karaspēkam, Zviedru Vidzemes laikā Pirkules pilsmuiža 1624.gada revīzijā nosaukta par „Pirkules māju” (Haus Pirkel). 17.gadsimtā aizbēra vecās pils aizsarggrāvjus un uzcēla jaunu muižas kungu māju.

1760.gadā Magnuss Kristians Ungerns-Šternbergs muižu pārdeva majoram Gustavam Reinholdam fon Budenbrokam par 30 000 dālderiem. Muižu no viņa mantoja dēls Heinrihs Magnuss Budenbroks, savukārt 1807.gadā to savā īpašumā mantošanas ceļā ieguva viņa meita Elizabete fon Kālen, dzimusi Budenbroka. No 1820.gada Ungurpils īpašnieks bija leitnants Kālens, bet no 1843.gada Ungurpils muižu ar Alojas blakusmuižu nopircis Nīderlandes konsuls Johans Frīdrihs fon Šrēders. 1877.gadā muižu mantoja viņa meita Marija Štakelberga.

20. gs. sākumā Ungurpils muižai piederēja 8378 ha zemes, zemniekiem bija izpārdoti 3369 ha zemes. Pēc 1920.gada zemes reformas Ungurpils muižas zeme tika sadalīta daudzās jaunsaimniecībās, bet muižas ēkā no 1926.gada bija izvietota Alojas pagasta pamatskola. Otrā pasaules kara laikā 1944.gadā Ungurpilī atradās kādas vācu armijas daļas štābs. Atkāpjoties Vērmahta karavīri bijušo muižas kungu māju nodedzināja.