Ungurpils dzirnavu ezers ar kopējo platību 30 ha ir unikāls dabas mantojums. Ezers atrodas 65 m virs jūras līmeņa, tā garums ir 1,75 km, platums ap 0,3 km, bet dziļums – 3,2 m, ūdenskrātuves spoguļa laukuma platība ir 22,4 ha. Ezera virsūdens aizaugums veido ap 40% no ezera platības. Ezera gultnes struktūra ir mālaina, vietām akmeņaina un dūņaina. Upes krasti ir zemi, lēzeni, vietām grūti pieejami. Ezerā ietek Joglas upe un trīs strauti, bet no tā iztek Joglas upe.

Kopš 1977.gada ūdenskrātuve kopā ar apkārtējo dabas ainavu ir valsts nozīmes aizsargājamais objekts.

Ezers ievērojams ar peldošām salām, kuru izcelšanās izskaidrojama ar kūdras masīvu pacelšanos no appludinātas upes gultnes. Agrāk šādu salu ezerā bijis 12 (minēts 1972.gada datos). Tolaik lielākā no salām bijusi ap 0,5 ha liela, salu kopējā platība 3 ha. Lielākā daļa salu ir pieaugušas krastiem, bet viena sala, vēja dzīta, pārvietojas joprojām.

2016.gadā ir izveidota dabas filma “Klaidoņstāsts”, kurā var redzēt Ungurpils ezera peldošās salas dažādos gada laikos.

Vairāk informācijas par Pasaules latviešu klaidoņu brālību

Teikas par Ungurpils ezera salu rašanos

Senāk Ungurpilī bijusi liela rija, kur zemnieki kūluši kunga labību. Rijā dzīvojis rijnieks, kas kurinājis krāsni. Rijā mitinājies arī Vells. Rijnieks kurinājis krāsni, bet Vells nav licis šim mieru. Rijnieks domā: es tev reiz iznesīs caur. Rijnieks sadabūš ķopsi un sācis kausēt alvu. Pienācis Vells un prasīš, ko šis te darot. Kausējot sev jaunas acis, atteicis rijnieks. Vells lūdzis, lai šim arī ieliekot jaunas acis, vecās vairs lāga nerādot. Rijnieks saka, lai ļaujot šim papriekšu ielikt jaunas acis. Lai tik guļot zemē, un viss būšot labi. Vells tā arī dara. Rijnieks- šņaks- lej vienā acī alvu iekšā, tad šņaks- otrā! Vells lēcis kaukdams no zemes augšā un švīks- drāzies aiz sāpēm ezerā iekšā. Salas esot jaunās Vella acis, kas uznākušs no ezera apukšas aukšā. Tā radušās Ungurpils ezera peldošās salas.

1798, 2379, Jūla Nemme, 79 g.v., pierakstījusi M.Berzinska 1966.gadā, Alojā

 

Velna (Vella) klēpis

Divi velni reiz iedomājušies pār Ungurpils ezeru taisīt tiltu. Viņi katrs no savas puses nesuši uz ezeru lielus zemes klēpjus. Te uz reizi gailis dziedājis. Velni pametuši savus klēpjus un mukuši projām. Vēl tagad redz katrpus ezeram mazus kalniņus. Uz viena kalniņa, ko sauc par Velna klēpi, aug mazs bērzu pudurītis, un turpat otrpus lielceļa arī redzama ieleja, kur velns zemes ņēmis. Otrpus ezera, to kalniņu sauc par Čūsku kalniņu.

Kln. Alojā. „Balss”, 1887.gads. Nr. 39. LP, VII, I, 1317,1. No P. Šmita „Latviešu tautas pasakas un teikas”.

Pie Ungurpils muižas ezera ir mazs uzkalniņš, kuru sauc par Velna klēpi. Stāsta, ka purvā pie ezera dzīvojis Velns, viņa divi bērni- meita un dēls- dzīvojuši ezeram otrpus ezeram. Lai vieglāk satiktu savus bērnus, Velns sadomājis pār ezeru taisīt tiltu. Velns sagrābis lielu kaudzi zemes un devies uz ezeru. Kad bijis jau pie ezera, iedziedājies gailis. Velns izbēris paunu ezera malā. Tā Ungurpils ezera krastā vēl šodien stāv Velna nesamais, bet Velns, baidīdamies, ka atkal gailis neaizdzied, pār ezeru tiltu vairs netaisa.

1798, 2387, Jānis Dreimanis, 81 g.v., pier. M.Berzinska, 1966.gadā, Alojā